Jau atkal esam mājās un jau atkal gribam kalnus! Veiksmīgi ir noslēdzies šīs vasaras VeloTūristu 2. velobrauciens, kurš, manuprāt, bija gana interesants un paliks visiem atmiņā. Viss sākās ar to, ka izbraukšanas laiks tika mainīts 2 reizes – no sākotnējiem 5 rītā mēs pārbīdījāmies līdz pat 10 rītā, jo visu nakti remontējām busu, kuram vakarā konstatējām šādas tādas nepilnības. Lai arī izbraucām savas 5 stundas vēlāk, tik un tā neko nenokavējām. Pēc aptuveni 25 stundu brauciena, no kurām pirmo pusi gāza negants lietus un otro pusi spīdēja Vācijas karstā saule, veiksmīgi sasniedzām Šveices kalnu pilsētiņu Hospental. Tā kā pulkstenis rādīja nedaudz pāri 17 un laiks bija perfekts, fiksi – fiksi iečekojāmies, samontējām izjauktos velosipēdus un laidām izpētīt tuvāko apkārtni. Mārtiņš un Edgars P nevārētu aizmigt, ja vien nenobrauktu kādu MTB kalnu posmiņu, tāpēc pēc pāris minūtēm viņi pazuda ārēs zilajās. Savukārt es ar Guntaru un meitenēm tā mierīgi – izbaudījām augusta vakaru un Šveici. Patiesībā no nenormālās sutoņas, kas bija dienas vidū, līdz kārtīgam aukstumam bija viens vienīgs solītis. Jo kolīdz saule paslēpās aiz kalniem, mēs ātri vien nosalām. Tā bija zīme, ka jādodas mājup un jāgatavojas rītdienai – pirmajai īstajai Šveices velobrauciena dienai. Lai gan, kā nu kuram – man tā bija izvērtusies par tādu kārtīgu Alpu trekinga dienu.

Savu skriešanas – trekinga treniņu sāku vietā, kas saucas Oberalppass un ir 2046 m.v.j.l, pēc aptuveni 2 stundu kāpšanas sapratu, ka esmu savas grēdas augstākajā punktā, jo parotējot ap asi neko varenāku nesaskatīju. Izvilku no kabatas savu superīgo Garmin GPS un izrādījās, ka esmu lasīt vairāk >>

Pagājušajā sezonā VeloTūristi savas gaitas sniegotajos kalnos uzsāka ar braucienu uz Slovākijas Tatriem. Laika apstākļi bija perfekti – visu laiku mīnus 13 grādi, saule un neviena mākonīša. Viss bija perfekti un ideāli, vienīgais – varētu vēlēties vairāk sniega un attiecības ievērošanu starp pakalpojumu kvalitāti un cenu :)

Šogad stāsta sākums ir līdzīgs – perfekts laiks, saule, neviena mākonīša (pēdējā dienā nedaudz samācās). Sniega gan bija makten daudz, strādāja visas Jasna’s trases un visi pacēlāji. Andis, Haris un Ilze pat iemēģināja Free Raid’a zonas pūderīti – tā kā viss notiek! Slēpošanas apstākļi bija uz 100% (no tā, kas vispār var būt Tatros – kā teikt izspiedām visu ).

Vienīgais, lielais mīnuss pasākumam bija sasodīti augstās izmaksas uz vietas Slovākijā. Tās bija kļuvušas vēl uz pusi lielākas salīdzinājumā ar pagājušo gadu (un jau tad tās likās milzīgas). Apzinos, ka mēs bijām pīķa stundā, proti, Jaungada laikā, bet tik un tā Slovāki ir 5x pārcentušies cenu skrūvēšanas ziņā.

Protams, protams, protams, viss tas nekādā gadījumā nesabojāja pasākumu, vienīgi lika par šo to aizdomāties. Nākamgad un uz priekšu VeloTūristus neizdosies sastapt slēpojam Slovākijas Tatros. Kāpēc? Tie slēpos Austrijā, Vācijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Gruzijā, Somijā – vienalga kur, tikai ne Slovākijā :)

Tāda maza anti reklāma no manas puses Slovākijas virzienā, bet man liekas, ka ir diezgan adekvāta. Ja kāds nepiekritīs, neapvainošos!

Īstenībā bija ideāls trips! Kā jau zināms brauciens uz Bosniju un Hercegovinu (BiH) tika plānots ar domu kārtīgi izslēpoties un pie reizes apskatīt ko interesantu, līdz šim nereedzētu. Sanāca nedaudz savādāk, bet, protams, daudz labāk!

Visus ‘trakos’ slēpotājus un snowerus brīdinājām, ka sniega nav gaidāms īpaši daudz, līdz ar to slīdēšanas prieki var arī izpalikt. Tā nu dalībnieku aina krasi pamainījās un ceļā devās baudītāji, kuriem slēpošana, bija tikai sekundāra (vai pat vēl nesvarīgāka).

Rezultātā - tripa pirmā daļa bija Bosnijas iepazīšana. Dzīvojām Sarajevo (BiH galvaspilsēta) vecpilsētas centrā, bet tas, protams, VeloTūristiem netraucēja iečekoties Olimpiskajos kalnos un citās interesantās (saspridzinātās un nobombardētās) vietiņās. Lai gan sniegu slēpošanai mēs tā arī neatradām, toties busam gan slīdēja labi. Eleganti iesprūdām, apmēram 4h stūmām, grūdām, kasījām, skrubinājām un kausējām – darījām visu, lai tiktu laukā no renes ;) Un protams, protams – cītīga TeamWork’a rezultātā viss izdevās!

Turpinājumā – izdomājām iezīmēties Serbijas galvaspilsētā – Belgradā. Domāts – darīts. Tā visa Ziemassvētku nakts tika pavadīta pastaigā/pārbraucienos pa naksnīgo Belgradu. Kā rezultātā tika uzņemtas miljons bildes, kurās redzamas 1999. gada NATO bumbvedēju sekas un Belgradas stilīgie tramvaji rīta agrumā.

Perfekts ceļojums, miljons iespaidu. Nekad nebiju domājis, ka Bosnijā ir tik superīgi skati un interesanta vēsture un, ka Serbijā atrodas lielākā pasaulē pareizticīgo katedrāle. Iesaku aizbraukt. Un pats galvenais – Never Stop Exploring :)

Latvijā Dieviņš nav iedēstījis augstus kalnus un pēdējos gados diez vai kāds atminēsies arī sniegotām kupenām bagātas ziemas. Tieši šī iemesla dēļ, 2007. gada lietaino ziemu nolēmām atsvaidzināt, lietojot nedaudz balta sniega un sala terapijas, proti, izbaudīt - izmēģināt slēpošanu Slovākijas Tatros.

Tā decembra sestdienas agrā rītā ziemas VeloTūristi izčunčināja no Strēlnieku laukuma Rīgā, lai tās pašas dienas vakarā jau teiktu - Labvakar, Slovākijas skaistās āres! Dzīvojām pilsētiņā ar nosaukumu Liptovsky Mikulaš, bet slēpojām katru dienu dažādās vietās – tā nedēļas beigās mums bija radies iespaids par visiem lielākajiem slēpošanas kūrortiem Slovākija. Tātad – sākām ar Štrebske Pleso (bija forši, bet prasījās nedaudz vairāk sniega), tālāk Jasna un Donovaly trases (šīs abas, protams, patika visvairāk), pabijām arī Ružomberokas Skiparkā un Tatranska Lomnica.

Tā kā pats Slovākijā stāvēju pirmo reizi mūžā uz slaloma slēpēm, tad ar respektu un interesi vēroju profesionāļus (tādi man likās visi pārējie), lai gan starp mūsējiem – VeloTūristiem - bija daži tik tiešām pieredzējuši slēpotāji. Tie arī skaidri zināja, kurus kalnus ir vērts apmeklēt vairākas reizes un kurus nevajag vispār, tāpēc velotūristu busiņš bija vienmēr atvērts jaunām idejām par braukšanas virzienu un mērķi. Pēc kārtīgas un interesantas slēpošanas, katrs vakars bija nodrošināts ar papildus izklaidēm, gadījumam ja kāds vēl nav pietiekami saguris kūleņojot pa kilometriem garajām sniega trasēm. Tāpēc termālais baseins Bešenovā, akvaparks Tatralandija un termālais baseins Popradā mūs silti aicināja atpūtināt un izkarsēt sasportotos ķermeņus pirtīs, sēravotos, masāžās un vēl daudz citās procedūrās. Tas bija labs! Lasīt vairāk >>

Arī Stradiņos beidzās sesija, tātad bija pienācis laiks atpūtai.. un šoreiz- sirsnīgai atpūtai! Lieliem soļiem bija pienācis 7. jūlijs, tas nozīmē, ka nu bija laiks spodrināt velo ķēdi, meklēt seškanšu atslēgas un doties uz velobraucienā uz Šveices Alpiem. Pie reizes nedrīkstēja aizmirst somā iemest kādu peldkostīmu, jo bija taču vasara, un pastāvēja visai liela iespēja, ka VeloTūristi atradīs iespēju atvēsinātie Šveices Alpos.

7. jūlijā, sestdienā, piecos no rīta sākās pirmais Latvijas VeloTūristu biedrības rīkotais brauciens ’’Ar Velo pa Šveici 2007”. Visi bija patīkama pārsteiguma gaidās, un nevarēja vien nociesties, kad pēc divu dienu ilgā pārbrauciena attapsies pavisam citā ādā, ne vairs biznesmeņi, ne skolnieki vai datoriķi - tikai un vienīgi velotūristi.

Stūrējām uz maiņām, es – Līga un VeloTūristu tētis – Edgars, bet pirmās rindas neiztrūkstošais elements Kaspars rūpējās par šoferu mundrumu. Pa ceļam iepazīšanās, joku stāstīšana un latviešu dziesmu dziedāšana, lietus Lietuvā, un neskaitāmi melnie punkti Polijā. 7. jūlija naktī beidzot iebraucām Vroclavā (Polija), kurā mums jau iepriekš bija rezervētas naktsmājas. Pēc pamatīgas maldīšanās un pat pilsētas kartes iegādes nakts benzīna uzpildes stacijā, beidzot atradām īsto vietu pašā pilsētas sirdī, tieši virs Kentuki Fried Chicken, ātrās ēdināšanas restorāna. Gaiteņu smarža lika deguniem sarosīties, jo kraukšķošā garozā ietērptus vistas stilbiņus nakts tumsā gribētos nobaudīt ikvienam no mums, bet, no garās dienas noguruši, daži vairs nespēja pretoties kārdinājumam saritināties zem sedziņas, to darot vēdera baudas atstājām nākamās dienas rūpēm. Sparīgākie tūristi vēl izmeta līkumu pa izgaismotajām Vroclavas vecpilsētas ieliņām, un arī drīz vien devās pie miera. Lasīt vairāk >>