|
Tomēr daudz ražīgāks par 1989. gadu izrādījās gads ar kārtas numuru 2007, kura saulainajā maija mēnesī arī piedzima visforšākā VeloTūristu biedrība pasaulē. Ik vasaru (jau vairākus gadus pēc kārtas) mani nepameta doma par to kā es vizinos ar savu velosipēdu pa Šveices Alpiem. Stāstīju savu plānu draugiem un paziņām, bet nevienam tā nenāca pie sirds. Tā es paliku viens, bet viens pats taču nebraukšu! Prātā ienāca doma, ka par ceļabiedriem varētu kļūt pavisam nepazīstami cilvēki, kuri domā līdzīgi. Nākamais jautājums – kā to pasniegt publikai? Neviens taču nebrauks uz Alpiem ar kaut kādu Edgaru. Cita lieta - ar Latvijas VeloTūristu biedrību. Jāatzīst, ka biedrības dibināšanas jautājums tika pacelts vairāk kārt iepriekš, jo ikreiz, kad tika organizēts kāds sportisks pasākums – triatlons, biatlons vai velobrauciens pa Latviju, gribējās oficiālu vārdu, ko ar laiku varētu pazīt ar vien lielāks cilvēku loks. Tā piedzima Latvijas VeloTūristu biedrība ar Edgaru, Andi un Viesturu priekšgalā. Zīmīgs ir fakts, ka neilgi pirms VeloTūristu debijas brauciena „Ar Velo pa Šveici 2007”, ar savu sportiskumu, iedejām un darbīgumu mūs pārsteidza meitene vārdā Līga. Tieši Līga ir kļuvusi par pirmo biedru Latvijas VeloTūristu biedrībā. Tālāk biedrības sastāvam vienlaicīgi pievienojas 3 superīgi jaunieši: Gatis, Līva un Kaspars, kuru dzīves uztvere un domāšana ir tik ļoti līdzīga mūsu, un pozitīvisms laužas laukā pa visām šķirbiņām. Savukārt 2008. gada vasarā biedru sastāvu papildināja vēl viens Jelgavnieks – Haralds, kurš pirms ierindošanās VeloTūristu sastāvā jau ieņēma statusu „labs draugs”. Ir forši, kad draugi var kļūt par VeloTūristu biedriem, bet vēl foršāk, kad VeloTūristu biedri kļūst par draugiem :). Vai ne? Tāpēc šeit liekam punktu un darbojamies tālāk, lai iegūtu jaunus draugus!
Latvijas VeloTūristu biedrības valdes priekšsēdētājs
|
Lūk, precīzi tā izskatijās nākamais VeloTūrists - Edgars tālajā 1989. gadā..
.. 20 gadus vēlāk. Aizejot laiks nav paņēmis neko, sev līdz :) 2009. gada maijs
|
Patiesībā viss sākās tālajā 1989. gadā, kad vecāki man uzdāvināja pirmo velosipēdu. Tas bija pavisam maziņš četrritenis – divi normālie un divi meitenēm domātie plastmasas ratiņi no sāniem. Tos nemākuļiem domātos riteņus pēc pirmās vizināšanas dienas es palūdzu noņemt nost. Tā manā īpašumā nonāca divritenis. Ar maziem uzlabojumiem un jauninājumiem, ar tādu vizinos vēl līdz šajbaltdienai. 
